Kas ir Nā*e? Vai pastāv dzīve pēc Nā*es? Gadsimtiem ilgi šie jautājumi ir nodarbinājuši cilvēces prātus. Un mūsdienās zinātnieki joprojām mēģina tos atrisināt, pētot smadzenes un to signālus.
Kas ir Nā*e? Vai pastāv dzīve pēc Nā*es? Gadsimtiem ilgi šie jautājumi ir nodarbinājuši cilvēces prātus. Un mūsdienās zinātnieki joprojām mēģina tos atrisināt, pētot smadzenes un to signālus.
1996.gadā krievu zinātnieki veica eksperimentu, lai noskaidrotu, vai smadzenes turpina dzīvot (un cik ilgi) pēc ķermeņa fiziskās Nā*es.
Eksperiments krematorijā
Eksperimenta būtība bija šāda: pētnieki uz nelaiķa ķermeņa uzstādīja sensorus, kas reģistrēja smadzeņu darbību pēc ķermeņa Nā*es. Vienlaikus viņi nodrošināja, ka aprīkojums nereaģē uz ārējiem apstākļiem: temperatūras, spiediena, mitruma izmaiņām. Kad telpā pirms kremācijas tika iedarbināta krāsns, encefalogrāfs pēkšņi sāka fiksēt signālus. Lielākā daļa no tiem bija līdzīgi tiem, kurus pētnieki reģistrēja dzīvam cilvēkam, kad viņš ir nobijies. Bija sajūta, ka mirušais “baidās” no gaidāmās kremācijas procedūras!
Eksperimenta rezultāti tika vairākkārtīgi pētīti un interpretēti dažādos veidos: sākot ar apliecinājumu, ka pastāv pēcNā*es dzīves, līdz aparatūras kļūdām vai tīšiem viltojumiem. Un šaubām patiešām ir pamats – galu galā ne velti eksperiments tiek saukts par “slepenu” bez precīzas norādes par to, kur un kurš to veica. Informācija par to pirmo reizi parādījās 10 gadus vēlāk – Sergeja Sumina grāmatā “Avārijas apstākļi” (“Неотложные состояния”). Šķiet, ka var noraidīt visu iepriekš minēto kā muļķības vai fikciju, bet nē…
Eksperimenti ASV un Eiropā
Aptuveni tajā pašā laikā – pagājušā gadsimta 90. gadu vidū – līdzīgi eksperimenti neatkarīgi cits no cita tika veikti ASV, Vācijā un Nīderlandē. Tiesa, sākumā to rezultāti netika publiskoti. Tikai pēc pusotras desmitgades, pamatojoties uz daudziem eksperimentiem un pēc to rūpīgas interpretācijas, Berlīnes Insulta pētījumu centra un Sinsinati medicīnas universitātes zinātnieki iepazīstināja ar kopējo darbu.
Publikācijā “Terminālā depolarizācija un elektriskais klusums cilvēka smadzeņu garozas Nā*es laikā” pētnieki apstiprināja, ka arī viņi reģistrējuši smadzeņu elektrisko aktivitāti mirušiem cilvēkiem. Turklāt noteiktos punktos pēc Nā*es – pēc 15-25 minūtēm – tā ievērojami palielinājās, pat pārsniedzot normālu dzīva cilvēka smadzeņu aktivitāti. Parādība, ko nodēvēja par “caurstrāvojošu depresiju”, patiešām atgādināja dzīva cilvēka panikas stāvokli. Tad no kā mirušie tik ļoti baidās pēc Nā*es?